Par monumentāliem pasākumiem jāatstāj nospiedumi vēsturē. Kaut vai tādēļ, lai tad, kad pusmūža krīzes mocītais ķermenis atkal dīda mēli pateikt „jā” kādam mocīšanās pasākumam, varētu saņemties un tomēr pateikt „nē”. Šoreiz nospiedums par „Kandavas rogainingu”, aka Ziemeļkurzemes OK rīkotais, nu jau 5. pēc kārtas, pavasara 12 stundu rogainings. Kā izrādās, esmu bridis visus šos 5 rogainus, visdažādākajās kompānijās un dalības grupās. Šoreiz bija pienākusi kārta atrādīties „kaujas” sastāvā kopā ar Aigaru.

Karte ilustrācijai TE

Sākumā viss kā parasti. Pirmsstarta Kandavas Maksimas apmeklējums, šokolādes batonu iepirkšanai. Pēc vietējo sejas izteiksmēm, skatoties uz Aigara „piderasenēs” ietērptajām kājām, secinām, ka 6 stundu rogaininga dalībnieki vēl līdz pilsētai nav tikuši. Nu, gan jau. Tikmēr Aigars ir vietējā mēroga zvaigzne.

Sacensību centrs. Ģērbšanās. Somas pakošana. Kartes. Distances plānošana. Laika kā vienmēr par maz. Lielākās diskusijas par loku sacensību centra tuvumā ar KP 33, 34, 57, 75. Mani vājie iebildumi, ka tādu „čupu” ar punktiem nedrīkst atstāt rītam, netiek uzklausīti. No rīta mēs jau laicīgi būšot sacensību centra rajonā, un tos KP nolasīšot. Nu gan jau.

21:00. Starts. Blakus, skrienot mūsu izvēlētajā virzienā, redzami gan Trakie Azimuti, gan Slapjie krekli. Arī Slinkumsnavirdarbaspars tepat. Tas tā ka drusku iedrošina, ka varbūt plānojums nav gluži nepareizs. Tikai aiz pirmā paņemtā KP atceros, ka jāieslēdz GPS, attiecīgi tālākais ceļš tad redzams uzzīmējies uz kartes. Jau aiz otrā KP (aka 41) paliekam vieni, jo visi pārējie aizskrien nolasīt jau augstāk minēto KP loku. Smalki. Bet, nu gan jau.

Aiz 73 KP, jau jāiededz lampas. Nakts būs gara un tumša. Tumsa un pirmais „freeride” cauri mežam uz 67 samazina uzņemto tempu, un pirmajās stundas bilance – pārtērētas 10 minūtes salīdzinājumā ar plānoto grafiku. Pēc tam jau vairs ilgi nebija jāgaida arī līdz pirmajām „auzām” – nevar atrast stigu, ceļā uz 44to, arī punkta rajonā sākam meklēties pa ātru noturot šķērsi ejošo stigu par ceļu. Džungļi. Nupat jau sāk gribēties kādam iespert, bet vēl var pieciest. Ierēcam par Aivara leģendas lapiņas terminu „izvirzījums”, punkts labvēlīgi panāk pretī, priekšā mauciens pa pilsētu un viss vēl rādās tīri cerīgi. Naksnīgā Kandava tukša un klusa kā izslaucīta, vien vairākas reizes izbaidām vienu „zaķeņu” pārīti. Velkam tīri žigli, jāizrādās tak. Iegriežoties ielā, kas ved uz 70. KP, pēkšņi pilnīga nerealitāte – ielā tāds trafiks kā Manhatenā darba dienā. Kājnieki, riteņbraucēji, vēl kaut kādi vietējie basketbolisti. Skaties tik, ka nesamin vai netiec samīts. Pie 38KP jābūt 23:00 un esam ar, minūte minūtē, arī iepriekš iekavētās 10 minūtes atgūtas. Ja neņem vērā nu jau nez kuro nedēļu sāpošo kāju, viss pa smuko.

Pie 72 saminstināmies, jo nevaram atrast kartē iezīmēto upītes šķērsošanas vietu. Eh, brienam. Otrs krasts nepavisam nav tāds, kādam vajadzētu būt, mūsuprāt, KP rajonam. Kaut kā pārāk līdzens viss, nav arī īsti saprašanas kur tieši pārbridām, bet nu variantu nav, jāiet līdz ceļam, ar cerību „piesieties” uz ceļa. Un pēkšņi – IR, visā savā godībā, stāv mūsu meklētais nr.72. Ierēcam par staigājošo KP, kas panāk pretī izmisušajiem, un bliežam tālāk.

Etaps 77 - 69 pelnījis atsevišķu rindkopu. Pārbrienot upei pirmo reizi, un ieraugot priekšā atkal vienu upi, radās loģisks secinājums, ka „ir upīte un ir vecupīte”. Apstājoties jau pie 5. vecupes, jau vairs nebija pa smieklīgam. Nu cik var? Ieskatīšanās kompasā viesa sāpīgu apskaidrību – 4 reiz šķērsoti tās pašas upītes līkumi. Neko sev- tumsas un vadātāju jociņi... Nu šeit jau biju gatavs kādam iespert ar abām kājām. Neviena bebra nebija un Aigaram spert bail - ka nedabū pretī. Pilnai laimei arī KP69 ne saukšus pretī nenāca, iespējams sabijās no igauņu komandas, kuru sastapām tajā apvidū. Ziemeļu kaimiņu vaigi izskatījās padrūmi, iespējams, arī viņi gribēja kādam iespert, bet valdījās, lai neizceltos starpvalstu nesamukums.

Nākamais etaps tīri ātrs, pa ceļu skrienams, tik jūtu ka Aigars sāk pagurt. Salielu sevi, ka maratona treniņi kaut ko tomēr dod, jo jūtos patiesi labi. Bet velti. Līdz nākamajam murdziņam jau vairs ilgi nebija jāgaida.

78 KP - „izvirzījums”. Ziniet, cik tur mežā to „izvirzījumu”? Naktī! Kaut vai atšķaidi! Astoņreiz! Kad beidzot KP bija atrasts, pat bija bail skatīties pulkstenī, jo nu jau kavējam pa baiso. Un vēl joprojām nebija kam iespert.

Un tad klāt arī distances „kroņa” punkts. Pat tagad, paskatoties uz to samilzušo, sarkano zarnu, ko sazīmējis GPS uz kartes 59. KP rajonā, rokas sažmiedzas dūrēs. Kad nesekmīgi bijām izmeklējušies mēs, un arī citas komandas, kas ik pa laikam piebiedrojās, sāka sildīt doma, ka nu re – ne mēs vieni esam stulbi, visi citi ar.

Un tad atnāca Baltais Tēvs, Mesija un visādi citādi pravieši vienā(divās) personā(s) - atnāca Vimba un Guntars, izgāja visam apmulsušajam bariņam cauri un, nekavējoties atrada kontrolpunktu. Bļ**!!! Un vēl garāmejot atļāvās pajautāt kaut ko par to, kā man ejot! Bļ**!!! Bļ**!!! Bļ**!!! Šeit jau varēja spert ar visām četrām. Esam viena kārnuma svara kategorijā, varētu cerēt ar ka pretī nedabū! Nepaspēju, dabūju spert akmenim. Sāpīgi. Bet patiesi.

Domājat, ka ar šo viss beidzās? Ne s**a ! Vai tad uz 62 KP kāds izzāģēs stigu tik garu kā uzzīmēts kartē, un lai tā aizvestu līdz KP? Atkal garām! Un vēlreiz garām kontrolpunktam.

Pa ceļam uz 74KP Aigaram izdziest lampa. Nu Jauuuuukiņi, nu! Ko vēl? Kādu kājiņu salauzt? Actiņu izdurt? Nesanāca? Nu nekas, zilums un rēta zem acs gan ir, rīt čaļiem darbā, ieraugot mani, būs jautri.

Turpinām! 71KP. Grāvjrači strādājuši ne pa jokam grāvju krustu un līkumu daudz, kontrolpunkta nav. Izejam uz ceļa, sienamies atkal gar grāvi, krustojums ir, līkuma nav, kontrolpunkta arī nav. Vairs negribas pat lamāties, kur nu vēl kādam spert. Gribas mājās, gulēt un ēst. Kāda vairs tur pusmūža krīze....

Ejam prom, tā arī KP neatraduši. Nu jau jāsāk domāt kā pa taisnāko aizvilkt līdz finišam un trāpīt kontrollaikā. Aigars atdzīvojies un saka, ka vajagot skriet. SKRIET! Ej tak Tu ieskrienies, visu nakti jau skrienu! Pa ceļam uz 55. KP garām paskrien Ukrainas jauktā junioru komanda. Ar meiteni sastāvā. Solis tik viegls, kā rīta rosmē. Ņirgājas par onkuliņiem laikam. Varētu panākt un iespert. Varētu, bet nevar – pārāk ātri.

Cauri Kandavai atkal vajadzēšot skriet, un vēl varot paspēt paķert arī 64-56-32. Ar ko vēl iepriecināsi? Ak varēšot iziet cauri kartē apzīmētajai bīstamajai teritorijai, kur skraidot nikni suņi. Jauki, caurums pakaļā kā reiz skaisti harmonētu ar zilumu zem acs.

Palaidām tikko atkal noķertos Ukraiņu jauniešus bīstamajā teritorijā pa priekšu (kamēr viņus plosīs suņi, mēs klusiņām pa maliņu), tuvojamies finišam. Ne tik ļoti fiziski, cik morāli sagrauti par „Nu cik var neiet”. Pēc finiša pat nav parastā gandarījuma par to, ka varam pieveikt sevi un distanci.

Nu kaut kā tā. Laikam tomēr jāapsver doma ataudzēt matus un nopirkt moci. Izklausās mazāk pazemojošs pusmūža krīzes pārvarēšanas veids, kā censties visu nakti atrast kādu kam iespert.