RSS
sakums cv dizains pРїРІpas kontakti foto

Esiet sveicināti andronkuļa virtuālajā midzenī!

Vēlies man ko  TEIKT?
Ziņa:
Vārds:
Jaunākie komentāri   GALERIJĀ
  • Slota uz vienu pusi, bet līdzsvaram mēle uz otru pusi . . . :D...
    Šo bildi komentēja Jānis
  • Sešiniekā ir viegli braukt?...
    Šo bildi komentēja ella
  • Zobi gan lieli!...
    Šo bildi komentēja ella
Jaunākie komentāri pie  PĻĀPĀM
  • Ātrumā nenoorientējos savā morāles skalā, cik tālu drīkstu l...
    pļāpu Ne pārāk nopietns... komentēja Lolita L.
  • Citi cilvēki visu izlasa laicīgi... Bet es tad, kad uznāk iedvesma un ir laiks. Orien...
    pļāpu Eposs par MOV. komentēja Lolita L.
  • Darbā izlasīju un kolēģi tiešām brīnijās, no kā smieklu...
    pļāpu Ne pārāk nopietns... komentēja Jānis G
andronkuls @ TWITTER
Eposs par MOV.
16 Nov 2011
Komentāri: 3
"Kurš reiz ieraudzījis patiesu skaistumu, to jau iezīmējusi nāve.." esot teicis Platons.
Nu, cerēsim, ka tik traki nebūs,  kaut arī pašlaik, kad esmu prom no turienes tikai ~6 stundas,  jūtos patiesi iemīlējies tajās 117 salās, 150 kanālos un 409(?)  tiltiņos. ;)
Un tātad - īss pastāsts par  to, kā mums(vai pareizāk sakot, man) gāja pasākumā, kas inglišā saucas Venice Orienteering Meeting (MOV).


Tas ir pasākums, par kuru pirmoreiz padzirdot jau sen atpakaļ , zināju, ka es tur kādreiz piedalīšos, lai ko tas man arī "maksātu". ;) .  Tā nu "kādreiz" pielavījās šoruden.
Neliels paskaidrojums ne gluži orientēšanās fanātiem - MOV ir orien
tēšanās sacensības, kas notiek pa Venēcijas ieliņām un tiltiņiem. Sestdienā parasti tiek piedāvātas sacensības tā saucamājā sprinta distancē Venēcijas austrumu galā, savukārt svētdien - jau stipri pagarāka distance pa visu Venēciju. Šogad pasākums notika jau 32 reizi, un piedalījās šoreiz ~4500 skriet/apmaldīties/atrasties gribētāji no visas pasaules.

Un tātad. Piektdienas rīts, ģimene kaujas gatavībā un startējam bembi ceļā uz lidostu, pēc pāris stundām jau sēžam pilnā Ryanair lidmašīnā, kopā ar
Milānas modes šopingotājām.  Laiks brīnišķīgs, lidojums bez starpgadījumiem, ja vien neskaita misēkli nolaišanās brīdī, kad Itāļu lidotājiem izdevās burtiski nosviest lidmašīnu uz skrejceļa, izraisot mērenu paniku salonā. Es jau neko, bet nu viņu vietā es tomēr paskatītos, vai nav parādījušās kādas jaunas plaisas spārnos, pēc šitā trika ;).  Nosmejam pie sevis, ka būtu labi, ja mums atpakaļceļā tomēr iesvērtu citu lidaparātu, šis diez vai vairs ilgi spārnus plivinās. Bet, kā zināms gaisā vēl neviens nav palicis, arī mēs nepalikām, bet tomēr bijām nokļuvuši Bergamo lidostā (kā vēlāk noskaidrojās komunikācijā ar angliski nerunājošo vilciena pavadoni, tad pareizi ir  Ber'gamo, ar uzsvaru uz r, nevis ar latvisko izrunu Bergāāāmo. Jo par tādu Bergāāāāmo viņš neko nezināja).

Aizrakstījos par izrunu, bet patiesībā šajā laikā sākās skrējiens - lidosta -  autobuss nr. 1 - biļešu automāts - eiromonētu meklēšana  -  autobuss nr. 1 - Ber'gamo dzelzceļa stacija - biļešu automāts ar sūdīgu tačskrīnu - dzeltenās biļešu "iezīmēšanas" kastes meklēšana - īstā
perona meklēšana (binario 4 nav tas pats kas binario 4ar burtiņu klāt) - Brescia dzelzceļa stacija.  Šeit pārtraukums, jo vilciens uz Venēciju tikai pēc stundas.  Tajā laikā paspējām izmest mazu loku pa pilsētu, iepazīties ar sabiedriskās maksas tualetes īpatnībām un uzskatāmi uz
savas ādas saprast to, ka stāvēt tuvu sliedēm brīdī, kad garām drāžas kravas ātrvilciens, nav saprātīgi.  Nu ko, stunda garām, kāpjam smalkajā un ātrajā (jā, arī dārgajā) Frescia Bianca vilcienā.  Pēc idejas tur viss ir smalki, arī pērkot biļetes rezervētas sēdvietas.  Realitātē mūsu vietas ir aizņemtas, taču tiek atkarotas komunicējot ar vietējiem dies` vien` zin` kādā valodā.   Un tad jau pēc ~1h53min esam Venice Santa Luchia stacijā.  (Neiedomājieties izkāpt  Venice Mestre stacijā, ja jums vajag nokļūt uz pašas salas. )

Iznākot no stacijas sajūtu, ka te viss ir savādāk, te nav īsti 21 gadsimts un te viss ir tik jutekliski skaisti, ka aš elpa aizraujas. Gluži vai iedziedas kaut kāda neredzemā stīga, galvā sagriežas viss kādreiz lasītais un filmās redzētais. Bet, nu labi, ko nu par poēziju, jāmeklē viesnīca.  
Mums rezervēts budžeta variants, hotel ADUA, 5 minūšu gājienā no stacijas, trīsgultu istabiņa ar kopējām labierīcībām blakus durvīs.  Pasaku jau uzreiz - tur viss bija labi, nekādas neērtības no tā neradās. Viesnīca divās senās venēciešu ēkās, vienā "normālā" viesnīca, blakus ēkā tas budžeta variants.  Kādam čemodānu ceļotājam gan problēmas varētu radīt stāvās, šaurās kāpnes, bet mums tas likās tieši 100% Venice.  Pasākumu pārvalda kolorīts tantuks,  kurš ātri vien mani apmācīja, kur jāiet, kas jāredz, un kā pareizi jāslēdz ārdurvis - kur jāspiespiež, kur jāpavelk, un kad un uz kuru pasi jāgriež atslēga.  Viss pa smalko.
Te gan jāpiebilst, ka, iespējams, tantukam apskatot mūsu atkritumu tvertnes saturu, radās visai interesants iespaids par tautu, kas sūkā tējas maisiņus, un pa sauso ēd sausās zupiņas.  Jo to, ka mēs nelietīgi audzējām viņas elektrības rēķinu ar "spirāli",  diez vai viņa saprata.


Iekārtojušies esam, laiks pirmajam randiņam ar naksnīgo Venēciju.  Nezinu, kā tur ir vasaras "sezonā", bet tas, ko es redzēju "nesezonas" vakaros man ļoti patika.  Bail pat iedomāties, kas te darās vasarās, ja jau ziemas nesezonā pa dienām ieliņas ir tūristu pērpildītas.
(to es visai sāpīgi dabūju izjust uz savas ādas jau sacensībās, bet par to vēlāk)  Bet, vismaz novembra vakari, kad klusajās, izgaismotajās ieliņās palikuši tikai izturīgākie un agrie rīti ar tikko modušās pilsētas rosmi ir "burrrvelīgi".  Pirmais riņķis - Rialto tilts, Sv. Marka laukums,
Akadēmijas tilts, Romas laukums, viesnīca, un kājās jau jūtams nogurums.  Vēl jānobauda "īstā" itāļu pica, svinot Ojāra vārdadienu,  un tad jau arī acis sāk meklēt pēc spilvena. Pirmā diena Venēcijā beigusies.

Otrā diena,  sestdiena, 12. novembris. Pirmā sacensību diena. Starta laiki mums ielozēti  pirms diviem dienā, tādēļ no rīta vēl laiks izbraukt ar kuģīti pa Canal Grande, paburzīties Sv. Marka laukumā dienasgaismā, ievērtēt ūdens līmeņa celšanos ar sekojošu Marka laikuma  daļēju applūšanu,  pavērot Gondoljero darbībā un tad jau laiks meklēt sacensību centru, reģistrēties un gatvoties startam.  

Šodien piedāvājumā 4,3 km pa gaisa līniju, kā tāds prologs tam, kas norisināsies rīt.  Nav nodalītas veterānu grupas, un tas nozīmē to, ka jāsacenšas arī ar stipri jaunākajiem elites klases skrējējiem.  Tomēr, viss lielais vīriešu bars sadalīts trīs apkšgrupās, pa ~100 dalībniekiem katrā.  Paradoksāli, bet, lai arī nav skriets kopš Siguldas kalnu maratona,  skrienas labi, orientējas arī labi, distance pa lielam nav sarežģīta (saucas - "skrien un atzīmējies") un galarezultātā grupā 9. vieta. Lepns kā sivēnaste! (nu labi, gan jau ka man netrāpijās tā stiprākā apakšgrupa, bet nu tomer, sīkums, bet patīkami. ;) ) Te gan jāsaka, ka jau ceļā uz pirmo KP izgāzās mana iedomātā stratēģija - skrien un skaiti ieliņas.
Garām! Kartē visas ieliņas gandrīz vienāda platuma, realitātē tur var būt gan iela normālā, gan iela superšaurā, kas knapi der mana kuslā ķermeņa pastaigai.  Nācās ātri mainīt taktiku.

Pēc tam - nogaršojam saldējumu, kuram esot jābūt garšīgākajam pasaulē. Nē, nu var jau būt, bet līdz "Polam" pa manam neizvilka. ;)  Un tad jau ceļš uz viesnīcu pa mazieliņām, pa ceļam ieturot "sportisku maltīti" Venēcijas makdonalda versijā.  
Vakarā jau atkal nakts tūre,  ar starpfinišu iemaldoties "suņu laukumā". Laikam kaut kāda Venēcijas suņu pastaigu un tikšanās vieta, kur suņi iepazīstina savus saimniekus ar citu suņu saimniekiem. Mājupceļā bauda acīm no skaisto un pārbagāto skatlogu piedāvājuma un tad jau
gultiņa. Rīt smaga un gara diena. Otrā diena Venēijā beigusies.

Svētdiena, 13. novembris. Lielā diena. Lielais skrējiens. Jāceļās agri, mums ielozētas agrās starta minūtes, kas "pa lielam" ir ļoti labi, jo ir cerība, ka ielās būs mazāk tūristu. Ja tas bija maz, tad nu es nezinu, kā bija tiem, kas startēja vēlāk. Uz startu braucam ar kuģīti, kas gan ir palēns un padārgs, bet tomēr superīgākais transports. Ierastā starta procedūra, un jau attopos uz starta līnijas. Acīs sajūtu nedaudz miklumu, pazīstamas sajūtas, gluši kā Tartu slēpju maratona startā - sapnis piepildās!
Three, two, one, start! Aiziet! Kur tad Tu aiziesi, ka jau uz pirmo kontrolpunktu pamatīga galvas lauzīšana, neesmu pārliecināts, vai kreisais variants sanāca ātrākais. Otrais KP stipri viltīgs, ar pieeju no otras puses. Tālāk līdz 5. ne pārāk grūti, tomēr šaurās ieliņas neuzmanību nepiedod, cenšos nezaudēt kontaktu ar karti. Pēc 5 KP lielā izvēle - jātiek pāri Lielajam kanālam, ar attiecīgi diviem variantiem - pāri Rialto tiltam vai pāri Akadēmijas tiltam. Ātrumā izvēlos augšējo variantu ar Rialto tiltu, cerībā, ka vēl tūristi nebūs saradušies.
Velti. Jau pirmajā ieliņā saprotu, ka tautas ir vairāk kā vajag. Un nepareizo izvēli nākas izbaudīt arī sāpīgi - aizķeros aiz kāda tūrista kājas, lidojums, bruģis.  Sāpīgi, bet laikam nekas lauzts nav, jāsameklē tik aizlidojušās saulesbrilles. Nedaudz no ritma izsitos, bet ne fatāli. Maucam tālāk. Lai arī, spriežot pēc splitiem, pēc pirmās distances puses esmu bijis top10, tomēr lielā koncentrēšanās dara savu, sāku pielaist arvien lielākas kļūdiņas, un arī solis kļūst arvien lēnāks. Uz 10 kp ieejot parkā neko nespēju saprast kartē, kas šodien 1:7500 mērogā., minstinos, ieskrienu nepareizajā takā, labi ka vietējie atbalstītāji  parāda pareizo virzienu. 12 Kp viesnīcas rajonā, baigais blieziens.  Neievēroju, ka mana iecerētā ceļa galā kartē iezīmēts žogs - kļūda, un līdz ar to jāiet apkārt. Arī izeja no parka neveiksmīga, nepamanu taisnāko variantu. Ceļā uz 15 KP ilgi nevaru izlemt, labo vai kreiso variantu, konkurenta iespaidā izvēlos kreiso - un kļūda.  Te gan jāpiebilst, ka šajā apvidū ir ļoti daudz tūristu, paskriet ļoti grūti, visu laiku jāmeklē spraugas pūļos, nobiedēti tiek ne viens vien dīki staigājošais tūrists. Vārdiņš scusa jābļauj nepārtraukti. Kāds, kam uzgrūdos, pat cenšas mani saķert, laikam nospriedu, ka esmu zaglis.
Un te jau klāt lielākā katastrofa distancē, kas pašam kremt visvairāk - jau izejot no 16KP kaut kā sāku "peldēt" kartē, un pie tam vēl nez kapēc biju iedomājies, ka nākamais ir pēdējais KP. Etapa vidū pilnīgi pazaudējos, sagriezu karti nepareizi attiecībā pret kompasu un klāt jau neliela panika, labi, ka izskrēju  baznīcas laukumā, kur reiz jau bija būts šodienas distancē.  Ši kļūda parasīja zināmu laiku un arī psihaloģiski piebeidza.
Tālāk jau līdz finišam, kuru sasniedzu pēc 1:01:12, tādējādi izcīnot 21. vietu no 101 onkuliņiem  40 gadīgo veterānu grupā.  Secinājumi - navaru noturēt tik šausmīgi vajadzīgo uzmanību visas distances garumā, un arī solis pēc Siguldas 55km vēl palēns. Bet ļoti, ļoti patika distance, un tiešām iesaku šo pasākumu apmeklēt jebkuram orientēšanās sporta fanātam.

Nu ko, diemžēl atvēlētais laiks Venēcijai iztecējis, jādodas uz māju pusi. Atpakaļceļs tāds pats kā šurp, tikai bonusā naksnīgās Ber'gamo apskate + nakts lidostā.
Otrais bonusa punkts gandrīz vai būtu pelnījis atsevišķu rindkopu, ar brīdinājumu to neatkārtot, jo lai nu ko, bet neceriet, ka jūs Ber'gamo lidostā pagulēsiet.  Divas reizes naktī jūs tiksiet pārdzīti no viena lidostas gala uz otru, jo lidosta ir jāiztīra. Ja pirmoreizi modina apsargs, tad otro reizi to ar ļaunu smīniņu sejā dara "slotastraktora" vadītājs, riņķojot ap gulētājiem un skaļi signalizējot.  Naiiis. Piebildīšu, ka sēdvietas arī ir pamaz, un visiem gulētgribētājiem nepietiek.

Pat nezinu, ar ko lai šito varoņeposu nobeidz, bet vienu zinu skaidri - gribas to visu vēlreiz!

Bilžu galerija te  - http://www.andronkuls.lv/index.php?fID=22


Pasākuma mājaslapa te -  http://www.orivenezia.it/index_eng.html
1. Valdis @ 16 Nov 2011, 21:52 iekļeksēja:
Diezgan labi esi nostartējis. 2dienā tikai 10 min esi zaudējis 7kārtējam pasaules čempionātu medaļniekam JANNE SALMI. Tiešam super.
2. Aigars @ 07 Dec 2011, 09:20 iekļeksēja:
Izklausās superīgi !
Aš siekala tek !
3. Lolita L. , @ 07 May 2012, 21:29 iekļeksēja:
Citi cilvēki visu izlasa laicīgi... Bet es tad, kad uznāk iedvesma un ir laiks. Orientēsanās pasākumu man grūti Venēcijā iedomāties, jo 1994. gadā, kad tur biju pirmo reizi, cilvēki pa ielām staigāja kā cilvēki pilsētā. Bet pēc 10 gadiem! To bija vairāk kā skudru savā pūznī, gidi izmisīgi centās sazināties ar savu grupu. Abas reizes bija vasarā. Otrajā reizē pilsētu varēja skatīt tikai piecos no rīta! Nav brīnums, ka nojūk taka. Bet man nojūk , ja arī tuvumā nav cilvēku. ;)

Vārds:
E-pasts:(nav obligāts)
Links:(nav obligāts)
Komentārs:

  Sākums :: Par mani :: Dizains :: Pļāpas :: Kontakti :: Foto