 |
|
|
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
|
 |
Ne pārāk nopietns "sviestmaižu" ceļotāja atskats uz Vīnes maratonu.
17 Apr 2012
Komentāri: 5  Pārlapojot iepriekšējās lappuses secināju, ka nav neviena ieraksta veltīta maratoniem, tādēļ laikam jau atskatu uz Vīnes maratonu jāsāk ar nelielu atskatu vēsturē. Pirmo maratonu noskrēju kaut kad ļoti, ļoti sen, pilnīgi nesagatavojies (skatoties no šodienas viedokļa), pa vidam daudz vienkārši ejot, bet laikam jau līdz galam tiku, jo kā pierādījums veikumam mājās stāv Lielvārdes josta, kas tika pasniegta finišētājam. Jā, tas bija Tautasdziesmu(as) maratons, gadu man varēja būt ap 17-18, un man nav ne mazākās nojausmas, cik ilgā laikā finišēju. Vienvārdsakot nepatika, un bija skaidrs, ka tas nav man, un vairāk nekad. Kā dziesmā dzied - "gāja laiks, gāja laiks", un pagājušajā gadā, izveicot diezgan jau nopietnu treniņdarbu gatavojoties Barselonas rogainingam, prātā iezgās doma, ka varbūt tomēr pamēģināt atkal. Satrenējies tā kā būšu, Varbūt vēl reizi, "kamēr vēl var", t.i. kamēr veselība atļauj. Šī avantūra beidzās ar diezgan smagnēji pieveiktu Rīgas Nordea maratonu laikā 03:38:54 un pasmagām atmiņām par ~36 kilometru. ;) Bet, apbrīnojamā kārtā "sausais atlikums" bija tāds, ka gribējās vēl. Nu jā, mazums, kas prātā nāk tovojoties pusmūža krīzei... Šis "vēl" pienāca jau pagājušā gada nogalē, noskrienot pirmo "ārzemnieku" - Tallinas maratonu ar jau cienīgāku 3:26:33. Kā nākamo jau gribējās kaut ko lielāku - tādu, kur uz starta stāv "daudzdesmit" tūkstoši dalībnieki, nu tādus kārtīgu skriešanas svētkus. Diezgan ilgi apsverot visus par/pret un to ka gribas visur (arī nokavējot dažu vietu pieteikšanās termiņus), izvēle krita par labu Vīnei. Plusi - diezgan vienkārša loģistika - Arbaltika ķiršu cenas + palikšanas iespējas pie draugiem jau pašā Vīnē, smuka trase un finišs uz sarkanā paklāja. ;). Tā kā atlika tikai trenēties un gaidīt pavasari. Tad nu lūk, ar šo punktu kā reiz ar radās problēmas - auksta ziema, slinkums, un tamlīdzīgās parastās atrunas. Papildus vēl visu ziemu/pavasari mocījos ar ceļgalu sāpēm un nedēļu pirms starta tiku pie šitā briesmoņa - "pēdas saites (fascijas) iekaisums". Tā ka maratona priekšvakarā, nebija baigi optimistisks noskaņojums attiecībā uz savu varējumu. Lai nu kā, sestdienas ļoti agrā rītā (4:00) startējam no mājām, lai 6:30 sēstos lidmašīnā. Airbaltikā viss labi, kā parasti, stjuartes joprojām smukākās visā gaisa flotē.
7.30 pēc viņu laika jau esam klāt, tad neliela neaprašanās ar biļešu automātu, un pēc 1/2 stndas jau esam Vīnes centrā. Ar laiku mums nav paveicies, no somas ātri tiek izvilktas visas apģērba rezerves, kuras gan nav pārāk daudz, jo braucam taču uz pavasari. Tāds arī ir vērojams, jo zied viss, kas vien var ziedēt, kokiem lapas lielas, bet nu jā, auksti gan. Pirmās dienas plānā Hundertwasserhaus, tad maratona messe (nummura izņemšana), līkums caur finiša rajonu un tad Schonbrunnas pils. Pa ceļam vē jautrība par to, ka veikalā ne par ko negrib pārdot tikai vienu ūdens pudeli, esot jāpērk sešas. (varbūt bija citādi, taču man tā ļāva saprast mana nojausma par Vācu valodu). Maratona mesē cilvēku daaaaaaudz, jāstāv rindā pēc nummuriem, izrādās ka čips arī vēl jāīrē papildus, un tas notiek drusciņ citā vietā. Prezentu soma atkal citā halles pusē. Pati mese jau plaša, atrodams viss, ko skrējējs var gribēt, bet nu jā - viss tik dārgs, viss tik dārgs... ;) Iecerētās kompresijas zeķes tā arī paliek nenopirktas, nekas, manas kāju vēnas varēs uzelpot brīvāk. Tālāk jau ceļš atpakaļ uz centru, nedaudz jāizpēta finiša vieta, + jānorunā vieta, kur satikšos ar atbalsta brigādi lai saņemtu želejas devu pēc noskrietās pusītes. Jo, maratona dienā, kad tur būs 36000 cilvēki, diez vai tik viegli ko būs atrast (In fine but partly windy weather conditions the organisers of the Vienna City Marathon registered a record total of 36,157 runners.The Vienna City Marathon is an IAAF Gold Label Race). Apskatām, ka finišs tiek būvēts un sarkanais paklājs, lai gan nav tik sarkans kā bildēs, bet tomēr ir. Līdz ar to, ar Maratonu viss nokārtots, turpinām tūrisma daļu. Te nu jāsaka, ka Schonbrunn pils ar parku bija visa miniceļojuma odziņa, patikās ļoti, un vispār higly recomend. ;). (Aizsteidzoties notikumiem priekšā jāsaka, ka pie šīs pils bija iespēja atgriezties arī Maratona distancē, gan vairs ne tik pacilātā noskaņojumā. ;) ) Vakarpusē vēl iegriežamies Rātsnamā, kur notiek oficiālā maratona "ballīte". Citur laikam tas saucas "pasta party", vai kaut kā tā. Par brīvu te neko nedod, tādad, mūs, "sviestmaižu ceļotājus" te īsti negaida. Drusku paklausāmies dzīvo klasisko mūziku un jādomā kā tikt līdz sarunātajām naktsmājām, jo nostaigāti jau pamatīgi kilometri, kas nesola nekādu kāju svaigumu rītdienas skrējienā. Vakars pa omulīgo, un laicīgi pie miera, jo garā pavadītā diena jau "spiež pie zemes". Nakts pavadīta ne pārāk mierīgi - sveša vieta, nervi, murgi par nokavēto startu, u.t.t. Parastais rīta rituāls, putra un esmu jau ceļā uz starta vietu. Bažas par to, vai nenoklīdīsu transporta sistēmā liekas, jo jau pie pirmās pieturas stāv maratonistu bariņš. Jā, šie uz maratonu, lai tik sekojot šiem, nepazudīšot. ō-kei, sarunāts. Pirmais trambulis jau tik pilns, ka pazaudēju tos kuriem jāseko, bet nu jau vienalga, skaidrs uz kurieni šorīt ved visi ceļi Vīnē. Nedaudz stress par to, ka nedabūju skriet ar savu iesildīšanās drēbju maisu uz muguras, jo "papīros" rakstīts, ka drēbes jānodod līdz 8:15 (starts 9:00). Bet ārā tik auksts, ka negribas neko vilkt nost. Labi ka kaut kādā apskaidrības brīdī esmu iedomājies nopirkt plēves apmetnīti, kas nu ļoti noder pret brāzmaino vēju. Vēl noder turpat pie starta koridora esošā veisnīcas vestibils. Nu jau ir sajūta, ka ir pa ērto. 15 min pirms starta tomēs sadūšojos izlīst no siltuma, lai dotos starta koridorā. Aha, terminatori, kuriem nesalst jau ir aizņēmuši visu man iedalīto starta koridoru (paredzētais finiša laiks 3:00:00 -3:30:00), labi ka esmu miesās kārns padevies, man vieta vēl atradās. Ja arī kāds kaut ko lamājās, tāpat nesapratu. Apmēram šajā vietā laikam pirmoreiz iedomājos, ka kaut kā nav tās sajūtas, kad tulīt, tulīt saņemšu to sensolīto konfekti/rotaļu zirdziņu/pirmo algu, nu to sapņu piepildījumu... It kā taču bija sapnis atrasties tajā daudzgalvainajā pūlī uz starta līnijas, bet tagad nekā, nekādas emocijas... Kautkur tur tālu priekšā uz starta līnija sstāv pats Haile Gebrselassie un Paula Redklifa (dievišķais pieskāriens un klātbūtnes efekts, un tādā garā), bet man īstenībā vienalga - ir auksti, dodiet man skriet. Vācietis/austrietis rausta mani aiz plēves apmetņa, un kaut ko laikam stāsta par to, ka tūlīt būšot starts, ka nu tik nesīsies, ka esot jāvelk nost, bet man salst, tādēl es viņam tā arī skaidrā latviešu valodā pasaku, ka lai viņš iet un aiznesās, man salst. Jāpiebilst, ka tā apmetņu/iesildīšanās tērpu izdabūšana no pūļa varētu no malas izskatīties smuki - n-tie tūkstoši lidojoši plēves sainīši/jaciņas. Nelaimīgie malāstāvētāji un garāmgājēji, dabūt 36000 drēbju sejā nav joka lieta. Ō-kei, atskan kaut kāds signāls, maucam. T.i. mēs stāvam, kaut-kur priekša droši vien mauc. Pamazām bīdāmies, bīdāmies, un drīz vien jau tiešām var skriet. Te arī parādās lielā pūļa mīnuss -jāuzmanās, jāmeklē brīvās trajektorijas, un beigās vēl jāuzmanās, lai nerautos līdzi ne mana tempa skrējējiem. Trase no sākuma pāri tiltam, tas nozīmē pret kalnu un vēju, bet vēlāk jau pa pilsētu. Skriešanai laika apstākļi, protams, ir ideāli, tikai vējš dažas vietās varēja nebūt. Sākumā taupos, ar domu, ka vēlēk pielikšu, un ar otru domu, ka gribas personisko rekordu, kaut par sekundi. Skrienas viegli, un principā viss ir labi, jo, kā par brīnumu, nekas nesāp. dusmas par to ka Austrieši nevaiksmīgi izvietojuši kilometru atzīmes, neredzu tās, un tikai pēc noskrietā laika aptuveni ir nojausma cik km jau noskriets(tas saucas - nopērc GPS pulksteni, lai Tu redzētu cik ātri skrien). Vēl nekur neredzu tempa turētājus, skrienot cenšos atcerēties, vai tiešām nekas "papīros" par tiem nebija minēts? Un te nu jāsaka, ka laikam esam nonākuši līdz stāsta kulminācijai, vai arī katastrofālākajai daļai man/jautrākajai skatītājiem/lasītājiem. Tuvojoties 10km atzīmei izrēķināju, ka viss iet pēc plāna, rekordam būt, jūtos labi, laiks dzeršanas punktā iedzert enerģijas dzērienu, lai papildinātu savas izsviedrētās sāļu rezerves. Organizatoru piedāvātais powerade, gan kaut kā man uzticību neievieš, bet jādzer. Un šajā brīdī maratons praktiski man beidzās. Grūti pateikt, kas īsti bija pie vainas, varbūt kāds vēdera vīruss, kaut kas ne tas apēsts, vai dzēriens, bet sekas bija spridzinoši momentālas un baisi skaidras. Man VAJAG, un tulīt. Un tā, ka kaut stāvi kājas krustām saspiedis, jo savādāk tulīt līs ārā pa visiem galiem. Te laikam ielikšu brīdinājumu, ka cilvēkiem ar augstām morāles jūtām tālāk, iespējams, nevajadzētu lasīt. Lai atrkcija būtu jautrāka, tad 10 kilometrs distancē ir diezgan tuvu pilsētas centram, nav neviena parciņa, kociņa, sētiņas kur paslēpties izmisušajam. Vienīgā izeja - turpināt kaut kā virzīties uz priekšu ar cerību ka parādīsies kāda "iespēja". Velti, iespējas nav, tuvojoties centram ir tikai aizvien pieaugošie atbalstītāju pūļi. Atmiņā ataust internetā redzēta fotogrāfija, kurā redzams skrējējs ar visu "labumu" notecējušu gar kāju.... Man atkrīt arī šī opcija, jo skrienu 1/2 garajās apspīlētajās biksēs, kas automātiski nozīmētu visa "labuma" klātbūtni vismaz vēl 2.5 stndas. Naaaisss! Nopietni sakot, man pat nav vārdu, lai aprakstītu to totālo bezizejas un izmisuma stāvokli, kādā tajā brīdī atrados... Pēc aptuveni 2km, brīdī kad nopietni apsvēru iespēju raut nost bikses turpat trases malā, par mani kāds apžēlojās, un tur jau tā bija - metrus 50 uz priekšu, gluži kā teiksmains putns, spīdinādama zaļi baltos sānus, pārspļaudama skaistumā visas Vīnes pilis - nedaudz paslēpusies atbalstītāju pūlī stāvēja pārvietojamā tualete. Ticiet, man, nav daudz labāku sajūtu uz zemes par to, kāda mani pārņēma šajā brīdī. Droši vien ātrākie un tai pat laikā ilgākie 50 metri manā dzīvē, krmpjaini sažņaugts rokturis, rauju vaļā durvis, ar otru roku jau iekrmpējies biksēs un FĀĀĀK - tur iekšā jau viens stāv bez biksēm un pārsteigtu seju! Šeit jau izmisums mani pārņēma otrreiz, tika pilnīgi nopietni apsvērta iespēja tomēr mesties iekšā un nogrūst to konkurentu no kārotās vietas. Laime ir tik tuvu, tikai plānu plastmasas durvju attālumā... šiet iestarpināšu, ka viss šis pēdējais cēliens notika diezgan pamatīga pūļa ielenkumā, simtu acu priekšā. Skats, droši vien bija netakārtojams, kā es tur sasējies mezglā, lokos agonijā pie "apsolītās zemes" durvīm... Tālāk pat īsti nav ko stāstīt, lai netraumētu arī tos lasītājus, kas ir ar zemāku pieļaujamo morāles līmeni un ir tikuši līdz šejienei.... Katrā ziņā, pagāja kāds laiciņš, kamēr iespēju robežās satīrījos, un biju gatavs turpināt. Turpinājumā gan nekā jautra nebija - ar vēdergraizēm nocīnījos līdz pat beigām, vairāk pat morāli kā fiziski sagrauts. Izstrādāju līdz sīkumam pieslīpētu tualetes apmeklējuma tehniku, ko beigās jau varēja nosaukt par perfektu un ļoti mazlaikietilpīgu. Pašās beigās pēkšņi parādījās arī tempa turētājs uz 3:30:00, līdz ar to arī finiša spurtam bija vismaz kaut kāda motivācija... Nu kaut kā tā... Noslēgumā, ja nopietni jāvērtē, tad jāsaka, ka nevaru teikt ka man ļoti patika šis maratons kā tāds, iespējms man tomēr labāk patīk tie mazākie un vairāk sirsnīgie. Katrā ziņa Tallinas maratons joprojām manā uztverē paliek kā vislabāk organizētais, un jaukāko sajūtu izraisītājs. Bet, kā piedzīvojums ši noteikti nebija sliktāks un noteikti ir neizdzēšams no atmiņas. Un tas ir iemesls kārtējo reizi pasmieties par sevi. Priekā! p.s. ja kādam to sagribas atkārtot, tad info par pasākumu ir te - http://www.vienna-marathon.com/?lang=en , un reģistrācija nākamgada pasākumam jau ir atvērta. 1. aivars @ 17 Apr 2012, 17:53 iekļeksēja:
Skaidrs. Tagad es saprotu. Pie konkrētajiem apstākļiem rezultāts ir pat ļoti labs. Pret šo kaiti nesacensību režīmā man acumirklīgi nostrādā maza šķipsniņa malto piparu. Jānodzer gan lejā tas viss. Un neatceros ne reizi, tfu-tfu, kad būtu bijis neatliekamais garajos gājienos. Tikai viss, kam jābūt dienas kārtībā. Ceļi, pēdas, saites, kuņģis ... un tomēr - jautājums "priekš kam" parasti tiek cilāts tikai distancē. Ne pirms, ne pēc tas vairs nemoka ;) 2. Aigars @ 18 Apr 2012, 11:35 iekļeksēja:
3. Valdis @ 18 Apr 2012, 13:20 iekļeksēja:
Knapi izlasīju, kad biju ticis klīdz pusei blakus esošie domāja ka man kkāda lēkme uznākusi :) Traks stāsts 4. Jānis G @ 18 Apr 2012, 14:14 iekļeksēja:
Darbā izlasīju un kolēģi tiešām brīnijās, no kā smieklu lēkme uznākusi, bet īstenībā sajūtas un asociācijas no paša pirmās Vīnes brauciena ir līdzīgas, tikai ne tik dramatiskā veidā, bet tuvu tam. Turpat ikdienā nav kur aizlīst, ka policists bez maz vai no zemes izlien pēkšņi un kaut ko lamājas. 5. Lolita L. @ 22 May 2013, 12:17 iekļeksēja:
Ātrumā nenoorientējos savā morāles skalā, cik tālu drīkstu lasīt un izlasīju līdz galam. Par manu morāles normu skalu joprojām nav skaidrības, bet tik tiešām- nav labāka veida, kā PIEVĀRĒT pusmūža krīzi! Mums, latviešiem, jau nodiktēts priekšā: "Pats par savu naudu dzēru.." un skrēju, skrēju, skrēju, SKRĒJU....
P.S. Saprotams, ar dzeršanu te domāts enerģijas dzēriens, ne jau kas cits. |
 |
|||||||||||||||||||||||||||
 |
 |
|||||||||||||||||||||||||||||
