andronkuls

Skrien ātrāk!

Mon, 04 Sep 2017 13:36:54 +0300

Fotoorientēšanās. Pirmā pieredze. Jeb - pacel galvu, saulstariņ!

Tue, 08 Jul 2014 16:05:54 +0300

Lai gan ar karti rokās (lasi - orientējies) esmu ne mazāk kā 27(?) gadus, piedalīties 100% fotoorientēšanās pasākumā līdz šim kaut kā nebij sanācis. (Nu labi, ir nācies saskarties ar šo dažos piedzīvojumu mačos)
Un, tā kā šogad Talsu pilsētas svētku rīkotāji bija padomājuši arī par tiem, kam pie sirds vairāk sportiskas aktivitātes, tad bija grēks nepasmeķēt gan naktsskrējienu gan fotoorientēšanos.
Abi bija ekselenti, bet šis tad ne pārāk nopietns pastāsts par to otro.

Komada noformējās ātri - paņēmu tos kas pagadījās pa rokai. :) Ojārs gan dēļ darba vēlāk atkrita, palika tikai Sanita. Tuvojoties starta dienai, atualizējās jautājums par komadas vizuālo noformējumu. Visādu nepubliskojamu peripētiju rezultātā palikiām pie jau pārbaudītā hipju tēla. Nu vismaz Talsos šie vēl tautu nebija biedējuši.

Kārtējā Jukolas sāga.

Mon, 07 Jul 2014 09:26:25 +0300

Vajag jau sagadīties tā, ka noveicas saņemt divas sūķenes*(skaidrojošo vārdnīcu skatīt zemāk) vienā dienā - futbola "čempi"** un "dziesmusvētkus " - braucienu uz Jukolu******. Lai arī šogad racionālo iemeslu nebraukt bija vairāk kā man garāžā M8 izmēra uzgriežņu, beigu beigās padevos iekšējam dīdītājam, un, pēc Ventspils sprinta apmeklējuma un nakts futbola spēles, kaut drusku apbružāti, tomēr abi ar Ojāru 3:00 esam busā. Uz Jukolu.

Laika prognoze, kas 3x nedēļā paspēja samainīties no slapjiem +4(feels like 0) līdz tīri ciešamai, arī nevairoja optimismu. (Galarezultātā tā tomēr rezultējās vismaz "feels like -1 " distancē un škrobē par mājās palikušajiem gummīšiem***).

Šī gada ceļš uz megapasākumu ar savu nogurdinošo ilgumu droši vien ir pelnījis atsevišķu švīku vēsturē. Lai vai kā, pavisam droši iedzīdami bankrotā zināmo Pērnavas ēstuvi (Jukolas vīkenda strogonovi **** palika neapēsti), un izbaudot auto sastrēgumu Helsinkos, ~ 22:00 esam klāt!
Jāpiemin, ka organizātori šogad mums bija iedalījuši ekskluzīvu gulēšanas vietu - ar skatu uz ezeru, pirmo ložu uz horneta šovu, un patīkamu aizvēju.

Tā izslavētā nometnes vieta.

Ne pārāk nopietns "sviestmaižu" ceļotāja atskats uz Vīnes maratonu.

Tue, 17 Apr 2012 16:48:40 +0300

Pārlapojot iepriekšējās lappuses secināju, ka nav neviena ieraksta veltīta maratoniem, tādēļ laikam jau atskatu uz Vīnes maratonu jāsāk ar nelielu atskatu vēsturē.
Pirmo maratonu noskrēju kaut kad ļoti, ļoti sen, pilnīgi nesagatavojies (skatoties no šodienas viedokļa), pa vidam daudz vienkārši ejot, bet laikam jau līdz galam tiku, jo kā pierādījums veikumam mājās stāv Lielvārdes josta, kas tika pasniegta finišētājam. Jā, tas bija Tautasdziesmu(as) maratons, gadu man varēja būt ap 17-18, un man nav ne mazākās nojausmas, cik ilgā laikā finišēju. Vienvārdsakot nepatika, un bija skaidrs, ka tas nav man, un vairāk nekad.

Kā dziesmā dzied - "gāja laiks, gāja laiks", un pagājušajā gadā, izveicot diezgan jau nopietnu treniņdarbu gatavojoties Barselonas rogainingam, prātā iezgās doma, ka varbūt tomēr pamēģināt atkal. Satrenējies tā kā būšu, Varbūt vēl reizi, "kamēr vēl var", t.i. kamēr veselība atļauj. Šī avantūra beidzās ar diezgan smagnēji pieveiktu Rīgas Nordea maratonu laikā 03:38:54 un pasmagām atmiņām par ~36 kilometru. ;) Bet, apbrīnojamā kārtā "sausais atlikums" bija tāds, ka gribējās vēl. Nu jā, mazums, kas prātā nāk tovojoties pusmūža krīzei...

Šis "vēl" pienāca jau pagājušā gada nogalē, noskrienot pirmo "ārzemnieku" - Tallinas maratonu ar jau cienīgāku 3:26:33. Kā nākamo jau gribējās kaut ko lielāku - tādu, kur uz starta stāv "daudzdesmit" tūkstoši dalībnieki, nu tādus kārtīgu skriešanas svētkus.
Diezgan ilgi apsverot visus par/pret un to ka gribas visur (arī nokavējot dažu vietu pieteikšanās termiņus), izvēle krita par labu Vīnei. Plusi - diezgan vienkārša loģistika - Arbaltika ķiršu cenas + palikšanas iespējas pie draugiem jau pašā Vīnē, smuka trase un finišs uz sarkanā paklāja. ;).
Tā kā atlika tikai trenēties un gaidīt pavasari. Tad nu lūk, ar šo punktu kā reiz ar radās problēmas - auksta ziema, slinkums, un tamlīdzīgās parastās atrunas. Papildus vēl visu ziemu/pavasari mocījos ar ceļgalu sāpēm un nedēļu pirms starta tiku pie šitā briesmoņa - "pēdas saites (fascijas) iekaisums". Tā ka maratona priekšvakarā, nebija baigi optimistisks noskaņojums attiecībā uz savu varējumu.

Eposs par MOV.

Wed, 16 Nov 2011 10:04:09 +0200

"Kurš reiz ieraudzījis patiesu skaistumu, to jau iezīmējusi nāve.." esot teicis Platons.
Nu, cerēsim, ka tik traki nebūs, kaut arī pašlaik, kad esmu prom no turienes tikai ~6 stundas, jūtos patiesi iemīlējies tajās 117 salās, 150 kanālos un 409(?) tiltiņos. ;)
Un tātad - īss pastāsts par to, kā mums(vai pareizāk sakot, man) gāja pasākumā, kas inglišā saucas Venice Orienteering Meeting (MOV).

Tas ir pasākums, par kuru pirmoreiz padzirdot jau sen atpakaļ , zināju, ka es tur kādreiz piedalīšos, lai ko tas man arī "maksātu". ;) . Tā nu "kādreiz" pielavījās šoruden.
Neliels paskaidrojums ne gluži orientēšanās fanātiem - MOV ir orientēšanās sacensības, kas notiek pa Venēcijas ieliņām un tiltiņiem. Sestdienā parasti tiek piedāvātas sacensības tā saucamājā sprinta distancē Venēcijas austrumu galā, savukārt svētdien - jau stipri pagarāka distance pa visu Venēciju. Šogad pasākums notika jau 32 reizi, un piedalījās šoreiz ~4500 skriet/apmaldīties/atrasties gribētāji no visas pasaules.

Un tātad. Piektdienas rīts, ģimene kaujas gatavībā un startējam bembi ceļā uz lidostu, pēc pāris stundām jau sēžam pilnā Ryanair lidmašīnā, kopā ar Milānas modes šopingotājām. Laiks brīnišķīgs, lidojums bez starpgadījumiem, ja vien neskaita misēkli nolaišanās brīdī, kad Itāļu lidotājiem izdevās burtiski nosviest lidmašīnu uz skrejceļa, izraisot mērenu paniku salonā. Es jau neko, bet nu viņu vietā es tomēr paskatītos, vai nav parādījušās kādas jaunas plaisas spārnos, pēc šitā trika ;). Nosmejam pie sevis, ka būtu labi, ja mums atpakaļceļā tomēr iesvērtu citu lidaparātu, šis diez vai vairs ilgi spārnus plivinās. Bet, kā zināms gaisā vēl neviens nav palicis, arī mēs nepalikām, bet tomēr bijām nokļuvuši Bergamo lidostā (kā vēlāk noskaidrojās komunikācijā ar angliski nerunājošo vilciena pavadoni, tad pareizi ir Ber'gamo, ar uzsvaru uz r, nevis ar latvisko izrunu Bergāāāmo. Jo par tādu Bergāāāāmo viņš neko nezināja).

Aizrakstījos par izrunu, bet patiesībā šajā laikā sākās skrējiens - lidosta - autobuss nr. 1 - biļešu automāts - eiromonētu meklēšana - autobuss nr. 1 - Ber'gamo dzelzceļa stacija - biļešu automāts ar sūdīgu tačskrīnu - dzeltenās biļešu "iezīmēšanas" kastes meklēšana - īstā
perona meklēšana (binario 4 nav tas pats kas binario 4ar burtiņu klāt) - Brescia dzelzceļa stacija. Šeit pārtraukums, jo vilciens uz Venēciju tikai pēc stundas. Tajā laikā paspējām izmest mazu loku pa pilsētu, iepazīties ar sabiedriskās maksas tualetes īpatnībām un uzskatāmi uz
savas ādas saprast to, ka stāvēt tuvu sliedēm brīdī, kad garām drāžas kravas ātrvilciens, nav saprātīgi. Nu ko, stunda garām, kāpjam smalkajā un ātrajā (jā, arī dārgajā) Frescia Bianca vilcienā. Pēc idejas tur viss ir smalki, arī pērkot biļetes rezervētas sēdvietas. Realitātē mūsu vietas ir aizņemtas, taču tiek atkarotas komunicējot ar vietējiem dies` vien` zin` kādā valodā. Un tad jau pēc ~1h53min esam Venice Santa Luchia stacijā. (Neiedomājieties izkāpt Venice Mestre stacijā, ja jums vajag nokļūt uz pašas salas. )

Iznākot no stacijas sajūtu, ka te viss ir savādāk, te nav īsti 21 gadsimts un te viss ir tik jutekliski skaisti, ka aš elpa aizraujas. Gluži vai iedziedas kaut kāda neredzemā stīga, galvā sagriežas viss kādreiz lasītais un filmās redzētais. Bet, nu labi, ko nu par poēziju, jāmeklē viesnīca.
Mums rezervēts budžeta variants, hotel ADUA, 5 minūšu gājienā no stacijas, trīsgultu istabiņa ar kopējām labierīcībām blakus durvīs. Pasaku jau uzreiz - tur viss bija labi, nekādas neērtības no tā neradās. Viesnīca divās senās venēciešu ēkās, vienā "normālā" viesnīca, blakus ēkā tas budžeta variants. Kādam čemodānu ceļotājam gan problēmas varētu radīt stāvās, šaurās kāpnes, bet mums tas likās tieši 100% Venice. Pasākumu pārvalda kolorīts tantuks, kurš ātri vien mani apmācīja, kur jāiet, kas jāredz, un kā pareizi jāslēdz ārdurvis - kur jāspiespiež, kur jāpavelk, un kad un uz kuru pasi jāgriež atslēga. Viss pa smalko.
Te gan jāpiebilst, ka, iespējams, tantukam apskatot mūsu atkritumu tvertnes saturu, radās visai interesants iespaids par tautu, kas sūkā tējas maisiņus, un pa sauso ēd sausās zupiņas. Jo to, ka mēs nelietīgi audzējām viņas elektrības rēķinu ar "spirāli", diez vai viņa saprata.

Kā tikt LETAS pirmajā lapā?

Fri, 26 Aug 2011 09:18:17 +0300

Recepte vienkārša! Pārģērbies par krīzes lāci un noskrien O-kartes nakts skrējienu.
p.s. patika.

Kā Tev neiet!

Tue, 03 May 2011 16:28:52 +0300

Par monumentāliem pasākumiem jāatstāj nospiedumi vēsturē. Kaut vai tādēļ, lai tad, kad pusmūža krīzes mocītais ķermenis atkal dīda mēli pateikt „jā” kādam mocīšanās pasākumam, varētu saņemties un tomēr pateikt „nē”. Šoreiz nospiedums par „Kandavas rogainingu”, aka Ziemeļkurzemes OK rīkotais, nu jau 5. pēc kārtas, pavasara 12 stundu rogainings. Kā izrādās, esmu bridis visus šos 5 rogainus, visdažādākajās kompānijās un dalības grupās. Šoreiz bija pienākusi kārta atrādīties „kaujas” sastāvā kopā ar Aigaru.

mazā Venēcija?

Wed, 18 Aug 2010 20:28:59 +0300

Pārspļaujam Romu, tad tak Venēciju ar var?

: Sick :

Wed, 11 Aug 2010 10:03:40 +0300

Sestdien garāmejot pabūts "Latvian King of Dirt" pasākumā Ventspilī. Nu neko, iespaidīgi - "ātrie" rāvās no sirds. Bet, ja nopietni - visu cieņu puikiem, lai tā "izdarītos" vajag dzelzīti iekšā....

Rakstura rūdīšanas pasākums *

Tue, 03 Aug 2010 10:07:45 +0300

*- tikai nezin kur to rūdīto raksturu tagad lai liek. (C. Mārtiņš)

Vieta: Orebro, Zviedrija.
Pasākums: O-ringen 2010, pasaulē lielākās orientēšanās daudzdienu sacensības, 16009 dalībnieki.
(Reportāžas bildes klikojamas)

Sākums likās tīri cerīgs.